Pēdējie divie gadi ir pazīmējušies ar intensīvu militāro eskalāciju, kas liek vērtēt no jauna mūsdienu drošības arhitektūru.rowCount Augošais konfliktu skaits — gan iekšēji, gan starpvalstīgie — liecina par pāreju uz jaunu, nestabilu globālo normu, kurā militārais spēks atkal kļūst par primāru politikas rīku.
Jautājums, vai mēs tiešām saskaramies ar pasaules karšu 21. Gadsimtā, vairs nav tikai teorētisks akadēmis disksusi. Lai gan mēs neredzam miljonu armiju tiešu sadursmju, kā tas bija 1940. Gados, globālās tensions tīkls ir kļuvis tik cieši savērts, ka konflikts vienā reģionā gandrīz neizvairāmi izraisa reakciju otrā. Šī savstarpējā atkarība rada risku, ka valstis var nonākt globālā konfliktā pat bez tiešas vēlmes to uzsākt.
Pašlaik mēs novērojam divu lielu konfliktu zonu — Ukrainā un Tuvajos Austrumos — pārvēršanos lielvaru stratēģiskās konkurences arēnās. Šie kari vairs nav lokāli; tie ir kļuvuši par instrumentiem, ar kuriem Krievija un Amerikas Savienotās Valstis mēra spēkus, izmantojot palīgvalstis un proksija spēkus, lai izvairītos no tieša kodolkaršņa, vienlaikus mēģinot vēlināt pretinieka resursus.
Lielvaru konkurence un “proksija” dinamika
Mūsdienu globālās tensions būtība slēpjas tajā, kā lielvaras atbalsta viena otras pretiniekus. Kamēr ASV nodrošina Ukrainai modernus ieročus, izlūkdatusus un stratēģisko plānošanu, Krievija ir steigusi palīgā Irānai, sniedzot informāciju par ASV militārajām pozīcijām un dronu tehnoloģijas. Šāda dinamika rada situāciju, kurā lielvaras faktiski apbruņo spēkus, kas šauj uz viņu galvenajiem geopolitiskajiem konkurentiem.
Šī stratēģija ir ekonomiski un militāri aprēķināta. Piemēram, spērums Hormuzas šaurumā Tuvajos Austrumos izraisa naftas cenu svārstības, kas var sniegt finansiālu ieguvumu Krievijai, palielinot tās ienākumus no enerģijas resursiem. Savukārt, kamēr globālā uzmanība un resursi tiek novirzīti uz Irānas un Izraēlas konfrontāciju, Kremlis var izmantot šo iespēju, lai intensificē savu ofensīvu Ukrainā.
Konfliktu saistība izpaudās arī tehnoloģiskajā līmenī. Ukraina, kas kļuvusi par bezpilota lidaparātu kara laboratoriju, savu pieredzi dalās ar ASV un arābu valstīm, tādējādi ietekmējot militāro taktiku arī ārpus Eiropas kontinenta. Tāpat Krievijas centienus Ukrainā atbalsta Ķīnas ekonomiskā palīdzība, Ziemeļkorejas karavīru iesaiste un Irānas dronu piegādes, kas pārvērš Eiropas karu par globālu loģistikas operāciju.
Kā definēt “pasaules karu” mūsdienās?
Lai saprastu, vai pasaules karš 21. Gadsimtā ir realitāte, ir jāizvērtē vēstures paraleles. Tradicionāli pasaules kari tiek asociēti ar miljoniem karavīru tiešu cīņu, taču vēsture rāda citu modeli. 18. Gadsimta vidus Septiņgadu karš (1756–1763) bija globāls konflikts, kas sastāvēja no vairākiem atsevišķiem kariem dažādos kontinentos, kuros Lielbritānija un Francija cīnījās par impērijas dominanci.
Līdzīgi arī Napoleona kari bija globāla mēroga cīņas, kas ne vienmēr prasīja vienmērīgu, koncentrētu fronti. Mūsdienu situācija vairāk atgādina šos modeļus, kur lielvaru konkurence izspēlējas dažādās lokālas zonās, kas kopumā veido vienu lielu, savstarpēji saistītu cīņu par globālo varu.
Daudzi analītiķi norāda, ka arī Aukstais karš bija sava veida pasaules karš, taču tajam trūka tā sinhronizācijas un tiešās saistības, ko mēs redzam šodien. Aukstā kara laikā lielvaras bija piesardzīgākas, jo kodolieroču arsenāli radīja stingru “bailu līdzsvara” (deterrence) sistēmu. Mūsdienu līderu pieeja militāram spēkam šķiet vieglprātīgāka un mazākjutīga pret starptautiskajām tiesībām vai sociālajām sekām.
| Konflikta veids | Galvenais raksturs | Lielvaru iesaiste | Ietekmes mērogs |
|---|---|---|---|
| Pasaules kari (XX gs.) | Tieša, totāla konfrontācija | Tieši sadursmes | Globāla destrukcija |
| Aukstais karš | Ideoloģiska konkurence | Proksija kari, deterrence | Reģionāli konflikti |
| 21. Gadsimta dinamika | Sasaistīti proksija konflikti | Stratēģiskais atbalsts, dronu kari | Globāla ekonomiskā un drošības nestabilitāte |
Riski daudzpolārajā pasaulē
Pāreja no bipolārās pasaules (ASV un PSRS) uz daudzpolāru sistēmu, kurā dominē arī Ķīna, Indija un reģionālās potences, palielina risku neplānotai eskalācijai. Ja resursi tiek novirzīti uz vienu konfliktu, tas automātiski vājina spēju ierobežot draudus citā reģionā. Šī “resursu konkurences” problēma var push valstis uz lēmumiem, kas noved pie globāla konflikta, pat ja sākotnējie mērķi bija lokāli.
Kritiskais punkts ir drošības jautājuma uztvere. Kad valstis sāk uztvert drošību nevis kā kopīgu labumu, bet gan kā “nulljūmas spēli” (kur viens ieguvums nozīmē cita zaudējumu), militārais spēks kļūst par vienīgo risinājumu. Šī tendence, apvienota ar kodolieroču izplatīšanos un jaunu tehnoloģiju, piemēram, mākslīgā intelekta izmantošanu militārā izlūkā, rada precedents, kur kļūda vienā zonā var izraisīt ķēdes reakciju visā pasaulē.
Lai uzturētu stabilitāti, ir būtiski atgriezties pie diplomātiskajiem mehanismiem, kas spēj integrēt daudzpolārās pasaules intereses. Tomēr, kamēr lielvaru vadītāji prioritizē teritoriālus ieguvumus vai ideoloģisku dominanci pār starptautisko stabilitāti, mēs turpinām atrasties pasaules kara laikmeta atgriešanās brīdim.
Tālākais kritiski svarīgais punktējs būs nākamie starptautiskie samprunājumi par kodolieroču kontroli un Irānas kodolprogrammas statusu, kas varētu kalpot kā indikators tam, vai pasaule izvēlēs mierīgiem risinājumiem vai turpinās virzīties uz neatgriezenīgu globālu konfrontāciju.
Kādi ir jūsu pārdomājumi par mūsdienu geopolitikas attīstību? Dalīpies ar savu viedokli komentāros vai kopīgo šo rakstu sociālajos tīklos.
